JĀŅU ZĪME

Ziemas un vasaras saulgrieži sākotnēji nozīmējuši ne vien izpriecu, noteiktu kalendāra brīdi, ne vien lauku darbu iedalījumu un auglības veicināšanu, bet brīdi, kad mirst un atdzimst kosmiskā kārtība, kuras atjaunošanā savi pūliņi jāpieliek arī cilvēkiem. Daba, dievi un cilvēki šos svētkus svin kopā.

Jāņi ir ar tik universālu nozīmi, kādas vairs nav jaunākajiem svētkiem. Savos avotos, kas aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kults pieder daudzām tautām, vismaz visai Eiropai. Vēl 16.-17.gs.naktī uz 24.jūniju Jāņu ugunskuri deguši sākot no Britu salām līdz pat Urāliem.

No Eiropas tautām kopējiem svētku atribūtiem paši svarīgākie, protams ir ugunskuri, kas nepārprotami apliecina saules kultu. Izplatīta bijusi lēkšana pāri ugunij, lai šķīstītos no fiziskiem un garīgiem nelabumiem, veicinātu auglību.

JANU-ZIME

Jāņu zīme ir viena no Dieva zīmēm – Saules ceļš gaismas kalnā.

Jāņi nāca, Jāņi nāca,

No Vāczemes šai zemē,

Rīgā ēda brokastiņas,

Jelgavā launadziņu,

Sērpilē vakariņas,

Tur pa nakti pārgulēja.

Rītā agri cēlušies,

Loka savus kumeliņus,

Pa Sērpiles tīrumiņu.