PĒRKONA ZĪME JEB UGUNSKRUSTS
Saukta arī par svastiku (svasti sanskritā nozīmē laime). Svastika ir laimes, Saules enerģijas un uguns zīme. Dažos iedalījumos Pērkona zīmes uzlūko arī par ugunskrustu, Laimas krustu, zaru krustu. Ugunskrusts ir viena no vecākajām zīmēm, kas atrodama rakstos, daudzu tautu ornamentikā. Pērkona zīme veidota no diviem krustotiem zibeņiem. Tā lietota kā ļaunuma atbaidītājs un pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām. Latviešu ornamentikā sastopamas aptuveni 300 šīs zīmes variācijas. Ugunskrusts kalts gan bronzas gredzenos, gan ar to rotātas sagšas.
Tāpat kā citas latviešu dievības arī Pērkons ir labvēlīgs cilvēkiem. Kad pavasaros tas noducina, tā ir zīme, ka var sākt darboties ar zemi, jo visi nelabie ir aizbiedēti.
Latviešu folklorā pērkona zīme simbolizē gaismu, uguni un dzīvību. Senās baltu ciltis to uzskatījuši arī par saules zīmi, kas attēlo Saules kustību, enerģiju, tās vīrišķo spēku. Šai zīmei ir dažādi grafiskie attēlojumi – labiskais, kreiliskais, ar ierotītiem galiem. Ugunskrusta zīme atrodama daudzās svētvietās (piemēram, Pokaiņos) uz akmeņiem, kur saule spīdējusi. Svastika tur pildījusi aizsardzības zīmes funkciju.
Ir dažādi skaidrojumi par zīmē ietverto simboliku, viens no tiem - divi sakrustoti zibeņi - lielā mērā atbilst latviešu folkloras iedibinātajiem priekšstatiem.
Pērkons ir viens no visvecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3.-4.gs. izrakumos atrastajās lietās.
Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam mirstot.
Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.
Pērkons veda vedekliņu,
No Vāczemes šai zemē,
Saule veda velšu pūru,
Visus mežus pušķodama:
Ošiņam brūni svārki,
Bērzam balta vilnainīte,
Sīkajam kārkliņam,
Zaļa vara pakariņi.